Attīstības psihologs Roberts Kegans pieaugušo izaugsmi raksturo kā procesu, kurā pāraugam identitāti, kas mūs reiz padarīja veiksmīgus.

Šī doma ir tā kodolā, kā es saprotu attīstību — gan savā darbā, gan savā pieredzē.
Jo, lai arī teorijā tas izklausās skaidri, praksē tas reti jūtas kā izaugsme. Tas vairāk jūtas kā apjukums.

Brīdis, kad tas, kas agrāk darbojās… tehniski joprojām darbojas. Bet vairs nepiestāv.
Un instinkts tajā brīdī parasti ir — uzlaboties. Pielāgoties. Censties vēl mazliet vairāk.
Bet ko darīt, ja pārmaiņa nav par to, ka kļūt labākam par to, kas tu esi — bet gan par to, ka vairs neesi pilnībā organizēts ap šo savu versiju?

"Pāraugt" var viegli tikt pārprasts kā kaut ko atstāt aiz muguras. Bet praksē tas tā īsti nedarbojas. Tas, kas mūs darīja efektīvus, nepazūd. Tie modeļi paliek pieejami — īpaši zem spiediena, kad atgriežamies pie tā, kas ir pazīstams.

Pārmaiņa ir smalkāka. Tā nav par šo modeļu noņemšanu. Tā ir par to, ka vairs neesi pilnībā pakļauts tiem.

Spēja tos atpazīt kā daļu no sevis — bet nejaukt tos ar visu, kas tu esi.
Šādā nozīmē attīstība ir mazāk par to, kļūt par kādu jaunu, un vairāk par to, kļūt spējīgam nest vairāk.

Ieskaitot tās mūsu daļas, kas reiz mūs definēja. Bet vairs neļaujot tām noteikt virzienu.
Un varbūt tieši tāpēc šīs fāzes var šķist tik dezorientējošas. Jo no ārienes nekas nav salūzis. Bet iekšēji kaut kas pārkārtojas.

Ja tu šobrīd esi brīdī, kad tas, kas agrāk darbojās, vairs tā īsti nedara — tas var nebūt zīme, ka kaut kas nav kārtībā.

Tas var būt zīme, ka Tavs pašreizējais esamības veids vairs nav pietiekami liels tam, kas cenšas parādīties.